Mēs piedāvājam 

 

Sadarbības partneri 

             
 

Izgudrojuma – inovācijas – izkliedēšanas triāde

Kā uzskatīja austriešu ekonomists Jozefs Šumpēters (Schumpeter), tehnoloģiskās izmaiņas bija galvenais industriālo izmaiņu noteicošais faktors. Šumpēters uzskatīja, ka kapitālistiskajās ekonomikās ekonomikas cikli ir likumus mainošo inovāciju rezultāts. Inovācijas ir divgalvains briesmonis: revolucionāru produktu un pakalpojumu ieviešana, ko veic veiksmīgi uzņēmēji, ir fundamentāls spēks, kas vada ilgtspējīgu ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, bet iznīcina izveidotu institūciju un organizāciju varu īstermiņā. Šumpēters domāja, ka nozares ekonomiskās struktūras izmaiņas veidojas pašā nozarē. Industriālās transformācijas procesu ar radikālām inovācijām viņš sauca par kreatīvo destrukciju:

„Biznesa stratēģijas katrs fragments iegūst tā patieso nozīmi tikai šī procesa un tā radītās situācijas kontekstā. To iespējams saskatīt tā lomā radošās destrukcijas ilgstošajā ietekmē.”

Šumpētera triāde tehnoloģisko izmaiņu procesu iedalīja trijās atsevišķās fāzēs:

1. Izgudrojums
Tehnoloģisko izmaiņu process, kas ietver jaunu ideju veidošanos.

2. Inovācija
Inovācijas process, kas ietver jaunu ideju attīstību tirgū laižamos produktos un procesos. „Jaunu lietu darīšana vai tādu lietu darīšana, kas jau tiek darītas jaunā veidā.”

3.Izplatīšana
Izplatīšanas stadija, kurā jauni produkti un pakalpojumi tiek izplatīti potenciālajā tirgū.

PLUSI:

  • Šīs atšķirības parāda, ka inovācijas ir kaut kas vairāk nekā tikai jauna ideja. Lai notiktu veiksmīgas tehnoloģiskas inovācijas, nepieciešams viss process, kas ietver izgudrošanu, inovāciju un izplatīšanu. Iekļūšana tirgū un veiksme tirgū ir šī procesa galarezultāts.
  • Tehnoloģiskās izmaiņas ietver trīs inovāciju objektus: jaunu produktu ieviešana (produktu inovācija), jauni ražošanas procesi (procesa inovācija) un jaunas vadības metodes un prakses. Radikālām inovācijām bieži ir nepieciešami visi trīs.
  • Jaunās tehnoloģijas patiesā ietekme veidojas izplatīšanas stadijā. Ietekmes mērīšana galvenokārt nosaka to, kā ekonomija mainās, ieviešot un izmantojot jaunās tehnoloģijas.
  • Savos vēlākajos darbos Šumpēters izvirzīja hipotēzi, ka koncentrētas nozares bija piemērotākas strauju tehnisku izmaiņu atbalstam. Viņš domāja, ka monopoli labāk spēj izturēt riskus, ko rada nenoteikts inovācijas process, un tiem ir resursi, kas nepieciešami pastāvīgiem pētījumiem. Ekonomisti vēlāk atzina, ka tirgus struktūras un tehnoloģisko izmaiņu saistība ir abpusēja un nav lineāra.

MĪNUSI:

  • Šumpētera triāde, kas ietver izgudrojumu, inovāciju un izplatīšanu, ir lineārs inovācijas modelis. Kibernētiska perspektīva uzsver to, cik būtiska ir atgriezeniskā saite starp inovācijas procesa stadijām, kā arī uzņēmumu un citu institūciju mijiedarbības nozīmi.
  • Šumpēters pēc būtības orientējās uz biznesa ciklu pētījumiem. Viņš izmantoja inovāciju, lai izskaidrotu biznesa ciklu būtību, nevis lai pētītu organizācijas inovāciju pašu par sevi. Lai gan viņa triādi iespējams izmantot mikroekonomiskā līmenī, modeļa mērķis ir pētīt mezolīmeni.
  • Turklāt ar biznesa cikliem saistītais Šumpētera darbs pēc tā publiskošanas saņēma ievērojamu kritiku: viņš nebija pietiekamu uzmanību pievērsis neekonomiska rakstura institūciju, piemēram, likumdošanas sistēmas, lomai; viņa teorētiskā bāze bija vāja, empīriskie dati neapstiprināja atklājumus utt.
  • Vairākos teorētiskos un empīriskos pētījumos pētīja Šumpētera hipotēzi, ka koncentrētas nozares bija atbilstošākas straujām tehniskām izmaiņām, tomēr šie pētījumi neviesa vienprātību par to, vai šī hipotēze ir jāapstiprina vai jānoraida.