1966.gadā Raimonds Vernons (Raymond Vernon) publiskoja modeli, kas raksturoja uzņēmumu internacionalizācijas piemērus. Viņš izpētīja, kā ASV kompānijas izauga līdz starptautisku korporāciju līmenim (SNK) brīdī, kad tās dominēja pasaules tirgū, un ienākums uz cilvēku ASV bija augstākais starp visām attīstītajām valstīm.

Raimonds Vernons darbojās komandā, kas uzraudzīja Māršala plāna ieviešanu – ASV investīciju plānu Rietumeiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Otrā pasaules kara. Viņam bija viena no galvenajām lomām pēckara pasaules attīstībā, darbojoties Starptautiskajā valūtu fondā un GATT. 1959.–1981.gadā viņš strādāja par profesoru Hārvardas Biznesa skolā un turpināja karjeru Džona Kenedija Valdības skolā.

Viņa izstrādātā produkta starptautiskā dzīves cikla modeļa mērķis bija pierādīt tirdzniecības teoriju, kas izrietēja no Deivida Rikardo (David Ricardo) salīdzinošo priekšrocību teorijas. 1817.gadā Rikardo ar vienkāršu ekonomisko eksperimentu pierādīja jebkuras pasaules tirdzniecībā iesaistītās valsts ieguvumus pat tad, ja tā spēj pati ražot produktus par viszemākajām cenām un tai šķietami nav vajadzības tirgoties ar ārvalstu partneriem. Viņš pierādīja, ka tā ir papildu priekšrocība valstij ar absolūtu priekšrocību visu produktu tirdzniecībā – ļaut savam darbaspēkam specializēties kategorijās ar augstāko pievienoto vērtību. Vernons koncentrējās uz salīdzinošo priekšrocību dinamiku un smēlās pierādījumu produkta dzīves ciklā, lai izskaidrotu, kā tirdzniecības modeļi mainās laika gaitā.

Vernona modelis raksturoja internacionalizācijas procesu, kura ietvaros vietējais ražotājs attīstītā valstī (Vernons uzskatīja ASV par galveno izgudrojumu avotu) uzsāk jauna, tehnoloģiski moderna produkta tirdzniecību pašmāju tirgū. Ražošanas resursi izvietoti reģionā, lai uzturētu ciešus kontaktus ar klientūru un minimizētu riskus un neskaidrību. Pieaugot pieprasījumam no patērētājiem citos tirgos, ražošana pakāpeniski izvirzās uz ārzemēm, ļaujot uzņēmumam maksimizēt mēroga ekonomiju un pārvarēt tirdzniecības barjeras. Produktam nobrienot un kļūstot par plaša patēriņa preci, konkurentu skaits pieaug. Beigās novators no attīstītās nācijas tiek izaicināts pašmāju tirgū, attīstītajai nācijai kļūstot par galveno produkta importētāju. Produktu ražo vai nu konkurenti mazāk attīstītajās valstīs, vai arī, ja novators ir izaudzis līdz multinacionālā ražotāja līmenim, tā ārzemēs izvietotajās ražotnēs.

Starptautiskās tirdzniecības cikls ietver trīs posmus:

1. JAUNS PRODUKTS

Produkta starptautiskais dzīves cikls sākas, kad uzņēmums attīstītajā valstī vēlas izmantot tehnoloģiskos sasniegumus, savas valsts tirgū ieviešot jaunu, inovatīvu produkciju. Šāds tirgus, visticamāk, atradīsies attīstītajā valstī, jo labāk situētie klienti daudz labprātāk iegādāsies un vēlēsies izmēģināt jaunu, dārgu produktu (zems cenu elastīgums). Jauno produktu attīstības atbalstīšanai ir arī vieglāka pieeja kapitāla tirgiem. Ražošana sāksies reģiona līmenī, tādējādi mazinot risku un nedrošību – “pozīcija, kur komunikācija starp tirgiem un ar jauno produktu saistītiem izpildītājiem ir elastīga un viegla un kur ir viegli saņemt plašu potenciālo resursu klāstu, kas var būt nepieciešami ražošanā”.

Šī posma nobeigumā var sākties eksports uz citām ražošanas valstīm, ļaujot novatoram palielināt ieņēmumus un palēnināt produkta pieredzes līknes lejupslīdi. Citās attīstītajās nācijās ir patērētāji ar līdzīgām vēlmēm un ienākumiem, kas padara eksportēšanu par vieglāko pirmo soli internacionalizācijas procesā.

Konkurenci sagādā daži vietēji spēlētāji, kas ražo paši savus unikālus produktu variantus.

2. PRODUKTA NOBRIEŠANA

Eksports uz attīstīto valstu tirgiem laika gaitā pieaug, padarot ekonomiski iespējamu un dažkārt politiski svarīgu ražošanas uzsākšanu vietējā līmenī. Produkta dizains un ražošanas process nostabilizējas. Ārvalstu tiešās investīcijas mazina vienības izmaksas, jo samazinās darbaspēka un transportēšanas izdevumi. Ārzemju ražošanas struktūrvienības apkalpo vietējos tirgus, aizvietojot eksportu no uzņēmuma valsts. Ražošanā joprojām tiek iesaistīti augsti kvalificēti, labi apmaksāti darbinieki. Šajos svešajos tirgos parādās konkurence no vietējiem uzņēmumiem. Sāk augt pieprasījums pēc eksporta uz valstīm ar mazākiem ienākumiem.

3. STANDARTIZĒTS PRODUKTS

Šī posma gaitā galvenie tirgi tiek piesātināti. Novatora salīdzinošā priekšrocība uz funkcionālā ieguvuma bāzes sarūk. Uzņēmums vairāk koncentrējas uz izmaksu samazināšanu, nevis uz produkta papildu īpašību izstrādi. Rezultātā produkts un tā ražošanas process paliek aizvien standartizētāks. Tas ļauj ietaupīt un veicina ražošanas operāciju mobilitāti. Darbaspēku ir iespējams aizvietot ar kapitālu. “Ja tiek pilnībā izmantota mēroga ekonomija, galvenais arguments par labu kādas vietas izvēlei ir darbaspēka izmaksas.” Lai atspēkotu cenu konkurenci un pārvarētu tirdzniecības barjeras, vai vienkārši atbilstu vietējam pieprasījumam, ražošana tiek pārcelta uz valsti ar zemākiem ienākumiem. Tāpat, kā tas bija attīstītajās valstīs, vietējie konkurenti saņems pieeju svaigai informācijai un uzsāks produkta kopēšanu un tirdzniecību.

Pieprasījums pēc oriģinālā produkta uzņēmuma valstī samazinās pēc jauno tehnoloģiju ieviešanas, un citi iekarotie tirgi kļūst aizvien jutīgāki pret cenām. Tas, kas palicis tirgū, tiek sadalīts starp konkurentiem, kuri lielākoties nāk no ārzemēm. SNK iekšēji palielina ražošanu ārvalstīs ar zemām algām, jo tās var pārcelt kapitālu un tehnoloģijas, nevis darbaspēku. Rezultātā novatora valsts importē produktus ar relatīvi intensīvu kapitālu no valstīm ar zemu ienākumu līmeni. Mehānismi, kas veic ražošanas darbības, bieži vien paliek valstī, kur tehnoloģija sākotnēji ieviesta.

PLUSI:

• Modelis ir noderīgs organizācijām, kas iznāk starpvalstu tirgos vai ievieš produktus, kuriem sākotnē nepieciešama izmēģināšana, lai saprastu, kā konkurences spēles laukums mainās laika gaitā un kā jāpielāgo viņu iekšējās izstrādnes. Modeli var izmantot produkta plānošanai starptautiskajos tirgos.
• Jauna produkta attīstība valstī nenotiek nejauši. Valstij jābūt sagatavotam tirgum, labai rūpniecības kapacitātei un pietiekami lielam kapitālam vai darba resursam, lai jaunais produkts varētu ienākt. Nav divu valstu ar identiskiem apstākļiem vietējos tirgos. Valstis ar augstu ienākumu līmeni veicina jaunu produktu ieviešanu, valstis ar zemu ienākumu līmeni koncentrējas uz esošo produktu pielāgošanu, lai radītu lētākas produkta versijas.
• Modelis tika plaši izmantots, lai izskaidrotu, kā ražošana migrēja pāri robežām laika gaitā, piemēram, tekstila rūpniecība. Vernons spēja izskaidrot attīstīto ASV loģiku, kas eksportēja nedaudz vairāk darba resursu ziņā intensīvu preču nekā konkurējošā prece, kas nāk no ārzemēm.
• Saskaņā ar Vernona teoriju vairums vadītāju ir tuvredzīgi. Ražošana tiek pārcelta uz ārzemēm tikai tad, ja notiek kaut kas traucējošs, kas apdraud eksportu, piemēram, parādās jauns vietējais konkurents vai jaunas tirdzniecības nodokļu likmes. Vadītāji rīkojas, kad draudi ir lielāki par risku vai nedrošību no ražošanas pārcelšanas uz ārzemēm.
• Modeļa vērtīgumu apliecināja empīriskie pētījumi datu pārraides aprīkojuma nozarē pēckara laikā. Modeli vislabāk izmantot uz patērētāju orientētam fiziskam produktam, kura pamatā ir jauna tehnoloģija, laikā, kad funkcionalitāte aizstāj izmaksu būtiskumu un apmierina universālo vajadzību.

MĪNUSI:

• Vernona galvenais pieņēmums – jaunās tehnoloģijas ieviešanas process ir pietiekami lēns, lai radītu pagaidu atšķirības starp valstīm to pieejā un jaunu tehnoloģiju izmantošanā. 1970.gadu beigās viņš saprata, ka šāds pieņēmums vairs nav patiess. Ienākumu atšķirības starp attīstītajām valstīm būtiski samazinājās, konkurenti spēja daudz ātrāk atdarināt produktu, nekā sākotnēji paredzēts, un MNK izveidoja savu ārzemju ražotņu tīklu, kas tiem ļāva virzīt jaunus produktus dažādos tirgos vienlaikus. Investīcijas esošajā produktu portfelī apgrūtināja resursu pārvietošanu.
• Modelis paredzēja vienotu scenāriju visiem gadījumiem: integrētās kompānijas, kas sāka ar ražošanu vienā valstī, turpināja ar eksportēšanu un tad resursu izvietošanu ārzemēs. Biznesa ģeogrāfija kļuva daudz saistītāka 1950.–1960.gados, mazāk centrēta ASV, veidojot sarežģītākas organizatoriskās struktūras un piegādes attiecības. Proporcija starp eksportu un ārzemju tiešajām investīcijām bija vienkāršota – eksistē vairāki ienākšanas veidi.
• Modelis pieņēma, ka tehnoloģija var tikt apslāpēta kapitāla aprīkojuma un standarta operāciju procedūrās. Pieņēmums izraisīja diskusiju par darba resursu intensitāti, standartizāciju un vienības izmaksām.
• Modelis apgalvoja, ka posmi ir atdalīti un secīgi. Vernona Hārvardas starptautiskās uzņēmējdarbības projekts, kas risinājās no 1963. līdz 1986.gadam, ietvēra masīvo pasaules mārketinga aktivitāšu izpēti ASV, Eiropā un Japānā. Pētījums atklāja, ka kompānijas izstrādā stratēģijas savu produktu tehnoloģijām. Augsto tehnoloģiju izstrādātāji uzvedas citādi kā uzņēmumi, kuru precēm ir mazāk priekšrocību. Uzņēmumi, kas vairāk investēja izpētē un nolūkā uzlabot produkciju un atsvaidzināt tehnoloģijas, spēja “pagrūst” šos produktus atpakaļ jaunā produkta fāzē.
• Modeļa relatīvais vienkāršums apgrūtina tā izmantošanu prognožu veikšanai, ļaujot paredzēt pārmaiņas. Kopumā ir sarežģīti saprast, kurā fāzē atrodas produkts. Individuālā fāze ataino daudzu faktoru iznākumu, kas veicina vai kavē produkta pārdošanu, apgrūtinot iespēju palūkoties, kas notiek „zem ūdens”.
• Mijiedarbība starp uzņēmumu un valsti nebija labi sakārtota. Vernons akcentēja valsts līmeni. Produkta dzīves ciklā viņš izmantoja produkta pusi, nevis patērētāja pusi, tādējādi uzsverot piegādes jautājumu. „Vecāko” produktu pārdošana mazāk attīstītos tirgos nedarbojas, ja transportēšanas izmaksas importam ir zemas un informācija ir pieejama viscaur ar interneta un satelīta TV palīdzību.
• Ārvalstu tirgu neveido tikai patērētāji ar vidējiem ienākumiem, bet ietver dažādus segmentus. Pētījums neņēma vērā patērētāju segmentu saplūšanu pasaulē.