Vērtību ķēdes analīzi Maikls Porters publiskoja 1985. gadā, reaģējot uz kritiku, ka viņa Piecu spēku struktūrai trūka īstenošanas metodoloģijas, kas pārvarētu plaisu starp iekšējām spējām un iespējām konkurētspējas vidē. Šī struktūra vērsās uz nozares pievilcību kā visu uzņēmumu potenciālās peļņas noteicēju konkrētajā nozarē. Tomēr starp kompānijām, kas darbojas vienā nozarē, pastāv nozīmīgas atšķirības, ko iespējams izskaidrot vai nu ar kompānijas līdzdalību veiksmīgā stratēģijas grupā, vai arī ar specifisku uzņēmuma konkurētspējas priekšrocību.

Vērtību ķēdes analīze palīdzēja noteikt uzņēmuma pamatkompetences un izdalīt tās kompetences, kas vada konkurētspējas priekšrocību. Organizācijas izmaksu struktūru iespējams iedalīt atsevišķos procesos vai funkcijās, kas pieņem, ka katrs no šo aktivitāšu izmaksu veidotājiem izturas atšķirīgi. Portera spēcīgā puse bija tā, ka uz aktivitātēm balstītā izmaksu analīze tika ietverta vispārējā šablonā, kas ietvēra piecas primārās aktivitātes un četras atbalstošās aktivitātes. Deviņas aktivitāšu grupas ir šādas:

Primārās aktivitātes:

1. ienākošā loģistika: materiālu piegāde, noliktavas, krājumu kontrole, transports;

2. darbības: iekārtu darbināšana, montāža, iepakošana, pārbaudīšana un uzturēšana;

3. izejošā loģistika: pasūtījumu apstrādāšana, uzglabāšana noliktavā, transportēšana un izplatīšana;

4. mārketings un pārdošana: reklāma, veicināšana, pārdošana, cenu noteikšana, kanālu vadība;

5. pakalpojumi: izveide, pakalpojumu sniegšana, rezerves daļu vadība.

Atbalstošās aktivitātes:

6. uzņēmuma infrastruktūra: vispārējā vadība, plānošana, finanses, juridiskie jautājumi, investoru attiecības;

7. cilvēkresursu vadība: darbinieku atlase, izglītība, veicināšana, atalgojuma sistēmas;

8. tehnoloģiju attīstība: pētījumi un attīstība, IT, produktu un procesu attīstība;

9. sagāde: izejmateriālu iegāde, īpašuma nomāšana, piegādātāju līgumu slēgšana.

Sadalot organizāciju pēc tās galvenajiem procesiem vai funkcijām, Porters spēja saistīt klasisko grāmatvedību ar stratēģiskajām iespējām, izmantojot vērtību kā pamatkoncepciju, tas ir – veidus, kā uzņēmums var vislabāk pozicionēties pret tā konkurentiem, ņemot vērā tā salīdzinošo izmaksu struktūru, to, kā vērtību ķēdes uzbūve ļauj uzņēmumam diferencēt tā produktus specifiskiem klientu segmentiem.

PLUSI:

• Vērtību ķēdes analīze sniedz vispārējas vadlīnijas, lai analizētu gan izmaksu dinamiku (uzvedību), gan diferenciācijas esošos un potenciālos avotus.
• Porters uzsvēra nozīmi funkciju (pār)grupēšanai aktivitātēs, lai ražotu, izplatītu, piegādātu un atbalstītu produktus, domātu par saistību starp aktivitātēm un saistītu vērtību ķēdi ar organizācijas konkurētspējas pozīcijas izpratni.
• Vērtību ķēde parādīja, ka organizācija ir daudzpusīga un ka tās pamataktivitātes ir jāanalizē, lai izprastu to vispārējo konkurētspējas pozīciju. Organizācijas spēcīgās puses un vājās puses iespējams noteikt tikai saistībā ar tās tiešo konkurentu profiliem. Konkurētspējas priekšrocība balstās uz integrētu lēmumu kopumu par šīm pamataktivitātēm.
• Vērtību ķēdes modelis tika iecerēts kā kvantitatīva analīze. To var izmantot arī kā ātru pārbaudi, kas ļauj kvalitatīvi aprakstīt organizācijas spēcīgās un vājās puses.
• Ar vērtību ķēdes palīdzību Porters mēģināja pārvarēt portfeļa plānošanas ierobežojumus daudzvirzienu organizācijās. Stratēģisko biznesa vienību koncepcija paredz, ka uzņēmumiem, kas darbojas konglomerātā, jādarbojas neatkarīgi, savukārt centrālajai administrācijai jāatbild tikai par lēmumiem, kas saistās ar budžetu, balstoties uz biznesa vienības pozīciju kopējā portfelī. Porters izmantoja savu vērtību ķēdes analīzi, lai noteiktu sinerģijas vai kopējās aktivitātes starp stratēģiskajām biznesa vienībām un lai sniegtu instrumentu, kas ļautu fokusēties uz veselumu, nevis uz daļām.

MĪNUSI:

• Kvantitatīvā analīze prasa laiku, jo tai bieži ir nepieciešamas grāmatvedības sistēmas izmaiņas, lai izmaksas saistītu ar individuālajām aktivitātēm. Porters sniedza kvantitatīvas analīzes kvalitatīvas vadlīnijas. Viņa analīze sākās ar atbilstošu aktivitāšu noteikšanu, kas veicināja konkurētspējas atšķirību identifikāciju un ir pietiekami nozīmīgas, lai ietekmētu uzņēmuma kopējo izmaksu bāzi.
• Vērtību ķēdes analīzei vajadzētu sekot patērētāju segmentācijas analīzei, ļaujot kombinēt iekšējo un ārējo perspektīvu. Raksturlielums vai produkts sniedz uzņēmumam diferencējošu konkurētspējas priekšrocību tikai tad, ja patērētāji vēlas par to maksāt. Patērētāju vērtību ķēde ir jāanalizē, lai noteiktu, kur tiek veidota vērtība.
• Vērtību ķēde tiek izmantota, lai analizētu uzņēmuma pozīciju saistībā ar tā tiešajiem konkurentiem, pieņemot, ka konkurence veicina ienesīgumu. Tas izslēdz citus pieņēmumus, piemēram, patērētāju saistību Aleksandra Hāksa (Alexander Hax) delta modelī.
• Vērtību ķēdes analīze tika izveidota, lai analizētu fiziskos aktīvus produktu vidēs. Citi autori izmainīja šo modeli, lai piemērotu netaustāmiem aktīviem un pakalpojumu uzņēmumiem.