Mēs piedāvājam 

 

Sadarbības partneri 

             
 

Ekonomika

Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās samērā nesen, t.i., 18.gadsimtā. Termins “ekonomika” ir aizgūts no grieķu valodas vārda “oikonomia”, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem: oikos – māja, mājsaimniecība un nomos – likums. To tulko arī kā “māku pārvaldīt mājas saimniecību”. Sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts (~430.-355.g.p.m.ē.) savā grāmatā “Par mājsaimniecību” apraksta pamācības, kā pārvaldīt bagāta grieķa mājsaimniecību un zemkopību. Toreizējā izpratnē bagāta grieķa māja atspoguļoja pastāvošās verdzības iekārtas attiecības. Vēlāk Aristotelis (384.-322.g.p.m.ē.) – sengrieķu filozofs un zinātnieks, tā laika viens no universālākajiem domātājiem – jau analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī. Aristotelim ekonomika ir dabiska saimnieciska darbība, kura ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu. Aristotelis ekonomikas teorijas vēsturē parasti tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Taču sengrieķiem vēl neizdodas radīt ekonomikas teoriju kā zinātni.

ASV zinātnieki, Nobela prēmijas laureāts P.Semjuelsons un V.Nordhauss savā klasiskajā mācību grāmatā “Economics” raksta: “Ekonomika pēta, kā sabiedrība izlieto ierobežotus resursus, lai ražotu vērtīgas preces un sadalītu tās starp dažām grupām.” Amerikāņu autori M.Konnels un S.Brue raksta: “Ekonomikas teorija aptver cilvēka rīcību materiālo labumu ražošanā, sadalē, patēriņā, ierobežoto resursu ietvaros.” Angļu ekonomists L.Robbins raksta: “Ekonomika ir zinātne, kas pēta cilvēka ekonomisko rīcību, ievērojot savstarpējās attiecības starp galējiem un ierobežotiem resursiem, kas ir alternatīvs izlietojums.”

Ekonomikas teorija – mācība par to, kādā veidā cilvēki izmanto ierobežotus resursus, lai maksimāli apmierinātu savas vajadzības.

Mikroekonomika – dod zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības – atsevišķas firmas, mājsaimniecības  – rīcību tirgū.

Mikroekonomika pēta individuālas saimnieciskas vienības rīcību: tā ir atsevišķa nozare, firma, mājsaimniecība, lokāls tirgus, konkrētas preces un pakalpojuma cena, ieņēmumi un izdevumi, nodarbināto skaits uzņēmumā vai nozarē u.tml.

Makroekonomika – ir mācība par visu ekonomikas subjektu – mājsaimniecību, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku – kopdarbību tautsaimniecības līmenī.

Makroekonomika parāda, kā funkcionē ekonomiskā sistēma kopumā:

  1. kāds ir ražošanas apjoms;
  2. vidējais cenu līmenis;
  3. nodarbinātība;
  4. iedzīvotāju reālie ienākumi noteiktā laika periodā.

Makroekonomika pēta cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī. Tās ir tādas parādības kā kopprodukts, nacionālais ienākums, nodarbinātība tautsaimniecībā, kopējais cenu līmenis, inflācija, bezdarbs u.c.

Makroekonomika ir samērā jauna zinātne. Vēsturiski ekonomikas teorijas kā zinātnes iedalījums divos līmeņos radās tikai 20.gadsimta sākumā, kad pasaules  ekonomika pārdzīvoja sabrukumu sakarā ar 30.gadu Lielo depresiju. Tad strauji samazinājās ražošana, radās liels bezdarbs un ierobežotie resursi tika neefektīvi izmantoti. Līdz tam laikam ekonomisti galveno uzmanību veltīja jautājumiem par tirdzniecību un maiņu, par racionāliem un labi informētiem patērētājiem, par uzņēmumiem, kas maksimizē peļņu, par monopoliem un jaunas tehnoloģijas ieviešanu, t.i., jautājumiem, kuri mūsdienās tiek attiecināti uz mikroekonomiku.

Makroekonomikas teorijas pamatlicējs ir britu ekonomists Džons Meinards Keinss. 1936.gadā izdotajā grāmatā “Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija” viņš atklāja Lielās depresijas cēloņus un izstrādāja ekonomikas atveseļošanas metodes. Viņš bija ļoti ietekmīgs tā laika ekonomists. Keinsa darbi radīja viņa uzskatu sekotājus, izveidojot ekonomiskās domas virzienu, kuru sauc par keinsismu.

Terminus mikroekonomika un makroekonomika neviens no ievērojamajiem ekonomistiem nelietoja. 1941.gadā kādā no publikācijām to pirmoreiz min mazpazīstams Nīderlandes Statistikas institūta ekonomists P.de Volfs, attiecinot uz mikroekonomiku atsevišķu personu vai ģimeni, bet uz makroekonomiku – lielas grupas, sociālos slāņus, nāciju.

Ekonomikas funkcionēšanas izejas punkts – ir cilvēku vajadzības un nepieciešamība tās apmierināt. Cilvēku vajadzības ir ļoti daudzveidīgas. Primārās vajadzības ir saistītas ar izsalkuma un slāpju apmierināšanu, cilvēkam nepieviešamā siltuma nodrošināšanu. Sekundārās vajadzības ir saistītas ar vēlmēm strādāt, atpūsties, iegūt papildus zināšanas, pierādīt sevi kādā jomā( sportā, mākslā). Cilvēki tiecas vispirms apmierināt savas primārās vajadzības un tikai pēc tam sekundārās.

Ekonomikas teorijā tiek apskatītas materiālās vajadzības – tās ir tādas vajadzības, kas skar patērētāju (indivīdus, uzņēmumus un valdību), viņu vēlēšanos iegūt lietošanā tādas preces un pakalpojumus, kas dod vislielāko derīgumu.