Mēs piedāvājam 

 

Sadarbības partneri 

             
 

Trīs vispārējas stratēģijas

Mihaels Porters uzskatīja, ka aizstāvamas pozīcijas ieņemšana nozarē ir konkurētspējas stratēģijas analīzes galarezultāts. Viņš uzskatīja, ka veiksmīgi, ienesīgi uzņēmumi parasti izvēlas konkurēt vai nu ar zemām izmaksām, vai arī diferencējot produktus, lai tie atbilstu konkrētām patērētāju vajadzībām. Lai gan šīs divas stratēģiskās iespējas ir savstarpēji izslēdzošas, viņš pievienoja trešo kategoriju – uzņēmumi kā nišas spēlētāji, kas apkalpo specifisku tirgu vai produktu segmentu. Portera noteiktās trīs vispārējās stratēģijas ir:

1. LĪDERĪBA PĒC IZMAKSĀM
Piedāvā zemākas izmaksas plašā mērķa tirgū.

2. DIFERENCIĀCIJA
Sniedz diferencētus produktus un pakalpojumus plašam mērķa tirgum.

3. VIRZĪBA/FOKUSS
Vai nu piedāvā zemākās izmaksas, vai sniedz diferencētus produktus plašam mērķa tirgum.

Porters uzsvēra izmaksu līderības un diferenciācijas savstarpējo ekskluzivitāti, balstoties uz saviem novērojumiem, ka uzņēmumi riskē ar to, ka tie var „iesprūst vidū”, jo to konkurenti var apsteigt tos gan izmaksu, gan labāku produktu piedāvājumu ziņā. Atšķirība starp šīm divām iespējām tikpat labi atbilst viņa izveidotajai 3.virzības stratēģijai.

Nozares iezīmes nosaka efektīvo stratēģiju spektru. Patēriņa preču tirgū būtiska ir tikai cena. Izmantojot ekonomiskus terminus, tas nozīmē perfektu konkurenci. Augstās modes tirgu, no otras puses, vada tikai diferenciācija. Cena šajā tirgū nav faktors, kas nosaka patērētāju pirkšanas lēmumu. Lielākā daļa nozaru ir jauktas, un tajās zeļ viens izmaksu līderis, un vairākiem diferencētu piedāvājumu sniedzējiem ir iespējas.

Porters ieteica trīs stadiju analīzes procesu, lai noteiktu un īstenotu konkurētspējas stratēģiju:

1. analizēt un izvēlēties nozari, kurā konkurēt (pieci avoti);
2. analizēt un izvēlēties organizācijas konkurētspējas stratēģiju (vispārīgas stratēģijas);
3. īstenot stratēģiju, vadot uzņēmuma aktivitātes (vērtību ķēdes analīze).

Uzņēmuma pozīcija ir jāmaina, kad mainās attiecības starp pieciem nozares spēkiem.

PLUSI:

  • Portera vispārīgās stratēģijas ietver spriedzi starp izmaksām un diferenciāciju. Organizācijas parasti darbojas ar augstāku izmaksu bāzi, ja tās ražo un pārdod izcilu produktu, kuru patērētāji augstu novērtē. Viņa modelis parādīja, ka diferenciācija ir tikpat efektīva stratēģija kā izmaksu līderība.
  • Nepastāv labākā stratēģija. Stratēģiskās pozīcijas izvēle ir atkarīga no laika un apstākļiem. Kad ir izvēlēta pozīcija, īstenošanai ir jābūt pastāvīgai.
  • Porters balstīja savu modeli uz Čandlera (Chandler) pieņēmumu, ka struktūra seko stratēģijai. Organizācijām ir nepieciešami dažādi strukturālu iezīmju kopumi, lai tās sāktu izmantot vai nu zemu izmaksu, vai diferenciācijas stratēģiju. Vispārīgās stratēģijas izvēle sniedz virzību vadībai un personālam, kas tiem palīdz sasniegt iekšēju saskaņu starp vadības stilu, atalgojuma sistēmu, darbinieku atlases politiku utt.

MĪNUSI:

  • Modelis vislabāk atbilst lielām un jau izveidotām kompānijām. Porters vērsa savu analīzi galvenokārt uz lielām starptautiskām kompānijām ar vairākām stratēģiskām biznesa vienībām. Lai gan idejas, uz kurām balstās šis modelis, ir derīgs arī mazākām organizācijām, instrumenti ir pārāk liela mēroga un visaptveroši, lai sniegtu tām vērtīgas idejas.
  • Porters uzsvēra to, cik būtiski ir izvēlēties vienu vispārīgu stratēģiju un tai sekot. 70.gadu beigās Porters redzēja, ka pārāk daudz ASV uzņēmumu bija „iestrēguši vidū” un nespēja konkurēt globālā mērogā. Tomēr pašreizējais stratēģijas teorētiķu viedoklis ir tāds, ka vispārīgas stratēģijas nevar uzskatīt par absolūtām, bet gan par pastāvīgi papildināmām. Stratēģijas procesa mērķis ir atrast stratēģiskās pozīcijas, kurās starp relatīvajām izmaksām un diferenciācijas līmeni pastāv visplašākā plaisa. Organizācija tad sniedz patērētājiem visvairāk ieguvumu par zemāku cenu nekā tās konkurenti.
  • Vērtību ķēde tiek izmantota, lai analizētu uzņēmuma pozīciju saistībā ar tā tiešajiem konkurentiem, pieņemot, ka konkurence veicina ienesīgumu. Tas izslēdz citus pieņēmumus, piemēram, patērētāju saistīšanos kā Aleksandra Hāksa (Alexander Hax) delta modelī.
  • Porters uzskatīja, ka konkurētspējas stratēģijas analīzei ir jānotiek pastāvīgi. Mincbergs (Mintzberg) bija pārliecināts, ka reālā stratēģija ir labākajā gadījumā neviennozīmīga. Pat tad, ja nozarē tiek konstatētas kvantitatīvas/ekonomiskas izmaiņas, reakcija nereti notiek pārāk vēlu, lai uzņēmumu būtu iespējams līdzsvarot. Lielākā daļa no izmaiņām ir augšupvērstas, tās notiek intuitīvi un radoši, un tās iespējams noteikt agrīni.