Mēs piedāvājam 

 

Sadarbības partneri 

             
 

Kibernētika

Otrā Pasaules kara laikā matemātiķis Norberts Vīners (Norbert Wiener) un vairāki viņa kolēģi izveidoja jaunu pielietojamās zinātnes nozari, un nosauca šo informācijas atgriezeniskās saites zinātni par “kibernētiku”. Kibernētiku iespējams izmantot, lai analizētu konkrētas, dinamiskas sistēmas iezīmes, izmantojot kontroles un komunikācijas principus. Teorija ir vērsta uz sistēmas komponentiem, kā arī uz to savstarpējo saistību un iedarbību.

Jau no pirmsākumiem kibernētika veiksmīgi varēja palīdzēt rūpnīcām kontrolēt iekārtas. Pirms kibernētikas, kad iekārtas sniegumu un rezultātus ietekmēja daudzi faktori, produkcijas kontrole bija sarežģīta. Inženieri mēģināja noteikt darbību noteicošos faktorus, vienlaikus mainot vienu no šiem faktoriem, un atklāja tikai to, ka viena faktora mainīšana ietekmēja citus. Kibernētika pārvarēja šo problēmu, iekārtai pievienojot vienkāršu automātiskās atgriezeniskās saites cilpu, kas regulēja pēdējo faktoru līnijā, kas automātiski kontrolēja pārējos faktorus. Iekārtas kontroles sistēmas labojumi tiktu aprēķināti nekavējoties, no apakšas uz augšu, un bez cilvēka iejaukšanās. Inženieriem vairs nevajadzēja aprēķināt uzstādījumus pirms iekārta sāka ražot produkciju.

Kibernētika vadības teorijai piedāvāja labāku izpratni par organizācijas vai grupas mērķi, sniedzot ieskatu, kā sistēma mijiedarbojas ar savu vidi. Negatīvas atgriezeniskās saites cilpas samazina atšķirību starp pašreizējo situāciju un vēlamo situāciju, darbības rezultātu ieguldot atpakaļ sistēmā. Jebkāda neatbilstība starp rezultātu un vēlamo situāciju veicina koriģējošas darbības uzsākšanu, kuras mērķis ir samazināt šo neatbilstību. Pozitīva atgriezeniskās saites cilpa mēģina paplašināt atšķirību. Informācijas nodošana koriģējošas atgriezeniskās saites veidā veicina tūlītēju, neplānotu uzvedību, piemēram, pašorganizāciju.

Kibernētiku var izmantot gan kā pamatojumu kāda dimensionāla, mehāniska, hierarhiska plānošanas un kontroles cikla izveidei, gan kā organizācijas vadlīnijas, saskaņā ar kurām organizācijas tiek uzskatītas par dzīviem organismiem, kas mijiedarbojas plašākā vidē. Tā piedāvā valodu, ar kuras palīdzību aprakstīt un izprast kompleksu un dinamisku uzvedību.

Kibernētika ļāva izveidoties Sistēmu teorijai, kuru vēlāk vadības teorētiķi pārveidoja izmantošanai biznesā.

PLUSI:

  • Kibernētika sniedza ieskatu organizācijas izmaiņu pamatos. Atgriezeniskās saites cilpu paškoriģējošais raksturs ļauj jebkurai kompleksai sistēmai uzsākt funkcionēt, izmantojot nepilnīgus ieguldījumus un neprecīzus procesus, un laika gaitā pilnveidoties.
  • Izmantojot tādus kibernētikas principus kā atgriezeniskā saite, homeostāze un rekvizītu dažādības likums, V.R.Ašbija palīdzēja atklāt agrīnākos haosa piemērus: kompleksas sistēmas, kas negaidīti pārmainījās no viena līdzsvara stāvokļa uz citu stāvokli.
  • Kibernētika uzsvēra to, ka nepieciešams atzīt, ka novērotājs un intervējamais viens otru ietekmē. Novērotāji nekad nav neatkarīgi no tām sistēmām, kuras tie pēta.

MĪNUSI:

  • Kibernētika sevi sludina par universālu. Tomēr 1960.-ajos gados universālums zaudēja ticamību. Jāizmanto principi, lai aprakstītu sistēmas, nevis lai ieteiktu.