Kanādas akadēmiķis Henrijs Mincbergs (Henry Mintzberg) organizāciju literatūrā izdalīja sešus koordinācijas mehānismus. Jebkura indivīdu grupa, kam ir jāīsteno komplicēts uzdevums, saskaras ar divām pretējām prasībām: uzdevumā ietilpstošā darba sadalīšana apakšuzdevumos, lai veicinātu specializāciju, un šo apakšuzdevumu koordinēšana, lai sasniegtu vispārējo uzdevumu. Mincbergs definēja organizācijas struktūru kā „kopējo summu, kas ietver veidus, kuros tā dala darbu noteiktos uzdevumos, un tad koordinē tos”.
Seši koordinācijas mehānismi ir:
1. Savstarpējā pielāgošanās
Darba koordinācija ir iespējama, izmantojot neformālas komunikācijas procesu starp cilvēkiem, kas veic neatkarīgu darbu.
2. Tiešā supervīzija
Koordināciju veido viens indivīds, kas uzņemas atbildību par citu indivīdu darbu.
3. Darba procesu standartizācija
Koordināciju veido, konkretizējot darba saturu ar noteikumu vai rutīnu palīdzību, kas ir jāievēro. Koordinācija notiek, pirms aktivitāte sākas. Mincbergs pieņēma Teilora viedokli: procedūras parasti precizē darba-pētījuma analīze.
4. Rezultātu standartizācija
Koordināciju veido, komunicējot un skaidrojot sagaidāmos rezultātus. Individuālās darbības, kas ir nepieciešamas, lai sasniegtu mērķi, netiek precizētas. Mērķu izvirzīšanas metode cieši saistās ar Drukera vadību ar mērķu palīdzību.
5. Prasmju un zināšanu standartizācija
Koordināciju veido ar precizētas un standartizētas apmācības un izglītības palīdzību. Cilvēki tiek mācīti zināt, ko sagaidīt citam no cita, un koordinēti gandrīz automātiski.
6. Normu standartizācija
Normas ir standartizētas, socializācija tiek izmantota, lai izveidotu kopējās vērtības uzskatus, lai cilvēki strādātu, sasniedzot kopējās vēlmes. Mincbergs šo uz kultūru bāzēto mehānismu pievienoja vēlāk.
Politiskās organizācijās frakcijas veido īslaicīgas koalīcijas, lai sasniegtu apakšmērķus. Mincbergs nekategorizēja šīs aktivitātes kā specifisku koordinācijas mehānismu.
MĪNUSI:
- Konsultantam ir jāpatur prātā, ka Mincberga koordinēšanas mehānismu klasifikācija organizācijās tiek izmantota vairāk nekā divas desmitgades, un tai trūkst empīrisku pierādījumu. Iepriekš minētais pētījums, uz kuru Mincbergs balstīja savu klasifikāciju, bija izpētījis tikai vienu koordinācijas metodi.